Kā samierināties ar savu nenozīmību

Ak, Dievs, es tev neticu

Laime man
Uzplauks uz virtuves palodzes,
Izlietnē
Mazgāšu dvēseli baltu,
Kafiju
Vārīs man pilsētas balodis,
Tējkanna
Dziedās samtainu altu.

Tāda sajūta, ka esmu kāds cits,
Bet es esmu tas pats.
Liekas, kaut kas svarīgs ir noticis,
Bet noticis nav nekas –
Es esmu slinki iemīlējies 
un laiski nīstu ienaidnieku
Un liecībā pasaulei lieku 
visos priekšmetos vieniniekus.

Krāna
Ūdens dos dievišķu svaigumu,
Trauku
Lupata izrādīs maigumu
Un atspulgs mans
Tad skaisti izskatīsies,
Kad tu, Dievs, beidzot
Atpisīsies.

 

Garlaicīgi

Pasaule, aizveries!
Meitenēm ir garlaicīgi,
Zēni tik nepacietīgi.
Pasaule, aizveries!
Man ļoti sāp mans prātvēders,
Dod man atļauju salūzt,
Dod atļauju salūzt

 

Pastāsti lodei

Es tevi redzēju aizvakar lielveikalā –
Kāds tev uzgrūdās un aizgāja neatvainojies.
Tu pieliecies, lai paceltu somu no zemes,
Bet sastingi pusceļā.
O, es zinu, kur tu biji,
Es zinu, ko tu padomāji,
Es zinu, kas pie tevis bija atnācis ciemos –
Tevi nodod tavs skatiens un tas, kā tu klusē.
Pastāsti man, kā tu naktīs guli,
Par ko tu domā, griežot maizi ar nazi,
Kāpēc skaties tik ilgi pāri balkona malai,
Kāpēc vakaros vilcinies ieslēgt istabā gaismu?
Kāpēc apskāvieni liekas smacējoši
Un smiekli – ļaunas, zemiskas ņirgas?
Pastāsti man kā tu pārziemosi,
Pavaicā virvei, kā izdzīvosi.

Es tevi satiku vakar uz Ģertrūdes ielas,
Prasīju: „Kā iet?”, tu teici: „It kā okei.”
Bet mēs zinām, ka šī pasaule nav radīta tev
Un tu neesi radīta šai pasaulei.
Tu lasi grāmatas, lai aizmirstos,
Bet viss, kas tajās rakstīts, 
liekas tev samākslots
Un filmas tev šķiet muļķīgi viltota dzīve,
Un draugi spēj runāt tikai par sevi.
Tu ēd slikti un smēķē par daudz,
Un dzer tā, ka pašai no sevis jau kauns.
Pastāsti man kā tu izkulsies šoreiz,
Pastāsti, dārgā, to pistoles lodei.

Es tevi redzēju šorīt pie bāra letes,
Tu biji ar vīrieti baltās kurpēs,
Iejūtīgu kā cirvi un smalku 
kā ostas strādnieka roka.
Kaut zināji, kas viņa interesi dzen,
(Tādu kretīnu nebiju redzējis sen)
Tavās acīs plauka tāda pateicība,
It kā dievs tev uz pieres 
būtu uzlicis plaukstu.
Ko darīsi sešos no rīta, 
kad ausīs pretīga gaisma
Un bailes iet mājās?
Varbūt atdosies tam dzērājam,
Kas aizmidzis stūrī,
Varbūt saņemsi dūšu citā ūķī.
Bet varbūt izglābs šī siena, 
šis skatlogs, šī iela,
Varbūt pieglausties asfaltam tik cieši, 
lai sāp.
Pastāsti man kā tu izkulsies šoreiz,
Pastāsti, dārgā, to pistoles lodei.

 

Mana 29. Dzimšanas diena

Pamodos noguris,
Aizmigu jau miris -
Ir bauda būt Jurītim,
Salauztam plācenim.
Katram pa gabalam –
Bagātam vai nabagam,
Muļķim un gudrajam,
Sabīnei un Rihardam,
Nākat un lūkojiet,
Aptaustiet un fotografējiet –
Pamodos noguris,
Aizmigu jau miris.

 

Pilsoņi dusmojas

Ko darīs, rīkle, ja es tevi pārgriezīšu?
Un tu, kakl, kad sarksi 
un svīdīsi slīdošā mezgla apkampts?
Vai jums būs ko iebilst, vēnas,
Kad žiletes cirstas, pareizā virzienā, 
dosiet pasaulei sarkano sulu?

Pilsoņi dusmojas uz vientulību,
Bet pilsoņi kļūdās.
Ja pūst cerība cietumā
Par dubultslepkavību,
Cilvēkam vajag vietu, kur pakārties.

 

- 273,15 (Augustam Lēberam)

Es dažkārt gar tavu māju eju
Agri no rītiem,
Bet kāpēc es joprojām neesmu redzējis
Kā melnus pelnus 
atvemj tavas mājas skurstenis -
Tur sadeg viss, kas palicis pāri,
Bet to jau tu zini.
Es esmu redzējis dažus tavā mājā ieejam
Un vēl joprojām gaidu viņus nākam atpakaļ
Tad sarkans sals mani sagrābj aiz rokas
Un stikla acīs, kas nesaprot jokus virs
Mīnus 273,15
Ledus spoguļos var redzēt tavas ugunis
Es tevi apskaužu par vieglumu ar kādu
Tu ļauj mums vienmērīgi neelpot.
Saviem draugiem tavu māju es rādu
Ar trīcošu roku,
Bet viss, ko tie redz 
ir mans muļķīgais pirksts,
Mans muļķīgais pirksts 
ir viss, ko tie redz.
Mums tīk tavi tīkli, bet redzēt mums derdz
Varam vienmērīgi neelpot
Virs mīnus 273,15, 
ledus spoguļos var redzēt tavas ugunis.

 

Jaunas asinis

Ar bērna acīm, kas redz mums cauri,
Bet ilgojas kritiena.
Viņš ir tik tīrs –
Tā dvēselē var spoguļoties 
kruzuļotas aktrises
Un naivā gaismā spēkus krāt var 
izlaidīgas narcises.
Šai gaismā nevar atturēties 
nogāzt to gar zemi
Un pelnu melnām pēdām bradāt to 
līdz pats tas kļūst par zemi.

Mēs tevi mīlam, 
mēs mīlam kā tu krīti -
Tu esi zieds sniegā, mežģīnes dubļos,
Dzīvnieks slazdā, kaija mazutā.
Mēs tevi mīlam, 
kamēr tu vēl neesi pazudis,
mēs mīlam tavu pazušanu, 
jo mums vajag jaunas asinis

Bet tu nebaidies, nāc un nosmoc
Mūsu apkampienos.
Mēs apsolām nolikt ziedus,
Kad iesim pie tevis uz kapiem ciemos.

Mēs grimsim, bet tu grimsi līdz ar mums,
Jo mūsu pirkstu knaibles neatlaidīs
Tava baltā zīda krekla piedurknes.
Mēs grimsim, bet tu grimsi līdz ar mums,
Jo mūsu pirkstu knaibles neatlaidīs
Tava baltā zīda krekla piedurknes.

Mēs tevi mīlam, 
mēs mīlam kā tu krīti -
Tu esi zieds sniegā, mežģīnes dubļos,
Dzīvnieks slazdā, kaija mazutā.
Mēs tevi mīlam, 
kamēr tu vēl neesi pazudis,
mēs mīlam tavu pazušanu, 
jo mums vajag jaunas asinis.

 

DJ Grēks

Tuksneša svelme dedzina mums ādu no sejas.
Mēs turpinām realizēt savas samazgas 
Dievu reiva dejās.
Tur uz vinila zirgiem 
trauc diskžokejs vārdā grēks,
Kamēr aiz kaimiņu durvīm 
tiek reinkarnēts
Pirmais puisis ciemā,
Kuru nosita pie meža ziemā.

Rožupes Ofēlija svētās skafandrā
Kārto ziedus bērēm
Un ar Bībeli padusē onkuļi izpīpē
To zāli, kas kādreiz bija zaļāka.
Un kaut beibes gauži raud,
Tepat netālu,
Metāla purngali
Spēlē melno metālu
Un nāks DJ Grēks
un puisis atkal tiks reinkarnēts.
Parastā naktī,
Transa taktī

Tuksneša svelme dedzina mums ādu no sejas,
Mēs turpinām realizēt savas samazgas 
Dievu reiva dejās.

 

Tu neesi nežēlīgs

Es esmu lielākā no maukām,
Jūs, Lienes ielas amatieres.
Mans vīrietis man nedarīs pāri.

Ai, nāc zem segas, nāve jaukā
Raudāt glitera asaras.
Mans vīrietis man nedarīs pāri.

Tu neesi nežēlīgs,
Bet turi manu mēli aiz zobiem.
Kaut neesi nežēlīgs, 
turi manu mēli aiz zobiem.

Es uzkrāsošu jaunas lūpas
Un naktī vilkšu saulesbrilles.
Mans vīrietis nav žūpa.

Tu neesi nežēlīgs,
Bet turi manu mēli aiz zobiem.
Kaut neesi nežēlīgs, 
turi manu mēli aiz zobiem.

Tu atkal pārnāc mājās 
piedzēries kā zaldāts
Un nevar it nekas būt 
par šo brīdi saldāks,
Jo uzvedos es labi 
un dzīvē iet no rokas,
Kaut dažreiz plīst man trauki 
un burzās svārku krokas.
Ikkatrs maigais glāsts 
uz miesas atstāj rētas,
Ar manu lūpukrāsu 
ir tavas dūres nosmērētas.
Tavs vārds ir ietetovēts 
uz mēles man ar stīgu,
To turēšu aiz zobiem, 
ja vēlies, kaut bezgalīgi.

Tu neesi nežēlīgs,
Bet turi manu mēli aiz zobiem.
Kaut neesi nežēlīgs, 
turi manu mēli aiz zobiem.

 

Apsūdzība funkcionālismā

Jo, Dārgais Juri, viss, ko dari tu –
Raksti funkcionālu mūziku,
Lai cilvēkiem ir ritms pie kā dejot
Un ko paklausīties mājās ejot,
Ko uzlikt fonā gatavojot un,
Ko citēt gudri pajokojot.

 

Riperogrāfija

Man jāiet

Man tagad jāiet
Tagad man jāiet
Tev būs jābūt ļoti stipram
Vai dzirdi, tev būs jābūt tik stipram.
Tu paskaties uz mani,
Skaties uz mani.
Ņem manu roku saspied to cieši,
Izliecies, ka neraudi.

Skaties, Dievs, 
cik labi man te lejā klājas
Bengāliskai radiators 
debešķīgi silda kājas
Dzīvojot starp grāmatplauktiem,
Dzīve paliek lapaspusēs
Sajust nevarēs nevienu –
Visi runās, visi klusēs.

Man tagad jāiet,
Tagad man jāiet.

 

 

 

 

Dzērāju valsis

Cik lieliski izdejo dzērāji valsi -
Tā gribas tik lieliski dejot tiem līdzi.
Tikai mazliet vel pabūt uz lieveņa šeit
Vai uz trepēm, vai palodzes
Vienkārši pabūt tik vienkārši vienam
Pabūt tik lieliski.
Bet varbūt var pagūt vēl,
varbūt,
Bet varbūt uz ceļiem.
Uz ceļiem, es teicu, tu – suns,
uz ceļiem suns, uz ceļiem, suns!

 

 

 

 

 

Dūru deja

Es redzēju kailas rokas uz akmens sienas,
Es redzēju acis 
Kā mirušas jūras raugāmies garām,
Es redzēju rūsu krāsojam ādu sarkanu
Un sarkanas nopūtas no krūtīm 
tika izlauztas ar spēku
Un dūres sažņaudzās dejojot valsi
Sirdspukstu ritmā dejojot
Bet dunoņa galvā
Nosit
Nosit
Nosit
No
Sit
No

Un debesu vārti atvērās
Cilvēce smieklu vētrā slāpa
Mēs dzīvojam bez prāta, 
mēs dzīvojam bez prāta

 

 

 

Neredzi ļaunu, nedzirdi ļaunu

Neredzi ļaunu, nedzirdi ļaunu
Gļēvas rokas un asinis gļēvas,
Mans Dievs, cik drosmīgas ir adatas
Sirds nespēj apslāpēt naidu un sit
Mani mīļie Jūdas neļauj atpalikt
Kabeļu televīzija, dušas kabīne,
Neglīta ubagu meitene 
Neliek man neko saprast.
Soļi manas kājas spārda, 
vārdi manu muti vāra
Neredzi ļaunu, nedzirdi ļaunu.

Neredzi ļaunu, nerunā ļaunu
Nedzirdi ļaunu, nedari ļaunu
Un kad viss būs beidzies istabu izslaukiet
Un durvis aizveriet 
un ļaujiet man beidzot aizvērties.

 

 

 

Atceros elpot (nicht mehr)

 

 

Smej jaunatne, muti aizsedzot ar plaukstu,
Ja varētu neiemigt, 
Es siltu aizstātu ar aukstu
Ai, bailes bailes, Ai, nāves bailes
Siltā vannā, ar ūdeni, bez maizes.
Es redzu tumsu izgrieztu uz otru pusi
Un šodien man no kokiem nav vairs bail

Jo kāds ļoti lēni, drošu roku 
Velk man pāri svītru
Ļoti ļoti, lēni lēni 
Velk ar melnu krītu
Atceros elpot

Un īsi pēc tam vienīgais, ko varu teikt ir
Vairs nekad, vairs nekad
Un īsi pēc tam 
vieglais dejas solis uz parketa grīdas
Vairs nespēj nodarīt pāri, 
Īsi pēc tam, īsi pēc
Kāds ļoti lēni, drošu roku 
Velk man pāri svītru
Ļoti ļoti, lēni lēni 
Velk ar melnu krītu
Atceros elpot

 

Brilles

Pie gājēju pārejas 
Policists nosvilpās
No kurienes uzradās 
Man brilles melnbaltās
Šķiet vēl pagājušo nedēļu 
Es ļoti labi redzēju
No kurienes uzradās 
Man brilles melnbaltās

 

Īstenības izjūta

Miglas pilnā rītā, pļavā noraudājies
CD atskaņotājs, iereibis mežs
Noguris joprojām dejo –
Bezspēkā nolaidis bezvēja plosītās zaru rokas
Neskatās man acīs, plaukstās noslēpies,
Iereibuša meža acis noslēpis no manām acīm.

 

Adatas

Pelni, pelni
Jaunavības plēve.
Nepilns mēness
Velni, velni, velni, velni
Adatas.

Uz pirkstgaliem vecāku istabā zogoties,
Ļaujot naktij par tevi zoboties.
Vannas istabā – adatas
Mammas istabā – adatas
Viņas apsolīja
Viņas nepievīla
Ar siltu kaķi – adatas
Ar nakts taureni – adatas
Tajā pašā istabā
Tajā pašā istabā
Uz pirkstgaliem vecāku istabā zogoties,
Ļaujot naktij par tevi zoboties.

 

Tie

Es dzirdu viņus ienākam istabā,
No paša rīta tie pārmeklē gultu.
Vienkārši garāmgājēji - 
Tie ir rēgi, kas parādās logos
Ar savām garajām rokām 
Tie var aizsniegt istabas stūrus,
Zirnekļi sastingst, mums bail par mājām.
Tad visi apsēžas, kur nu kurais - 
Kāds aizsmēķē, kāds iemalko kokteili
Un smiekli atbalsojas virtuvē.
Tie pārmeklē gultu un pēc tam to pārlauž
Divās simetriskās daļās
Ar smīnu līku kā turku zobens
Divās vienādās daļās.
Tad pēcpusdienas tēja un varbūt kas stiprāks
Augstākā izglītība, 
Augsti izglītota vientulība periodikā -
Neliela dāvana, atstāta uz naktsgaldiņa.
Viņi negrib skatīties man virsū
Tāpēc izbēg koridorā, 
Viens otru rotaļīgi iedunkājot,
Mulsi un nedroši smīkņājot.
Vēl pusstunda -
Un viņi atkal kļūs 
par vienkāršiem garāmgājējiem.

 

Mans kompjūters

Betona krāsas biroja žurka,
Žalūziju slūžas ir ciet,
Bet gaisma ar milzīgu spēku
Viss ir gaišs un visu var redzēt
Mans kompjūters
Darba diena pāriet
Darba diena pāriet
Pelēka gaisma cilvēku pelēku
Tā lai var redzēt un
Tā lai var pārkliegt
Mans kompjūters

 

Tepat ir man gals

Tepat ir mans gals,
Manas beigas.
No rītausmas gara nāk Zilbārde diena,
Bet tā neredz un nedzird neko
Un varbūt pat es neko nepamanītu,
Bet manas labākās mātes
Un viskvalificētākie tēvi
Sanākuši vienuviet.
Un manu labāko draugu
Lamas un vaidi,
Šīs drausmīgās pilsētas sirdsapziņa 
Neatpaliek
Un glaimi, kam mēs neticam
Un mierinošās balsis, ko mēs nedzirdam
Tas beidzot ir gals.

 

 

Tumst (9. bulvāru lokā)

Viss ziemas smagums sagāzies manās kurpēs.
Nošķiebtie sāni velk šķērsielu 
Samta aizmirstībā.
Manas kurpes
Iekšēja vājprāta vīruss, 
Kā brīdinājums tumst nespēks.
Duļķainās acu zīlītēs 
Sāņus skatīts es pats
Iedomu īstenības tumšajā bedrē
Krēslainajā bedrē, gaišajā bedrē
Gaismas bedrē.

 

Viņi izlemj

Mani tīrie krekli samirkst 
nost no manas caurās miesas
mēģina tos noraut vējš ērts 
kā īstais Šveices nazis
melns un nelietīgs un tukšs 
kamēr pavasaris aizņemts
ziema manus kreklus čukst 
iekārts stingrā diegā klusums
man virs galvas karājas 
pulkstenis nocērt galvu steigai
vienreiz stundā zvana mēri 
spuldzītes kā blāvas zvaigznes
istabai pie debesīm tikai 
dzīvības daudz mazāk vairāk
iedots tuksnesim manā vannas 
istabā kamēr tur neviena
nav viņi izlemj kur man 
doties viņi izlemj kad man mirt

 

Neko neredzēju

Nēģeru meiteni redzēju,
Māti, kas baras uz viņu redzēju
Trako, kas atrod kopīgu valodu
Redzēju es kās spēlē tereminu
Ielas galā, tukšuma malā.
Tajā dīvainajā pilsētā
Nēģeru maukas
Un kuces bērnu dvēseles.
Neko es neredzēju
Neko neesmu piedzīvojis.